BOLGHERI “DIMANTS”

Supertoskānieši – šis maģiskais vārds šodienas Itālijas vīnu cienītājam rada visai nozīmīgu un lielu pietāti. Kaut arī 20 gadus atpakaļ tas nebija iekarojis tik nozīmīgu vietu starp varenākajiem valsts vīniem, tā spēks pārliecināja ar katru dienu. Valsts vīnu likumdevēji nespēja samierināties ar faktu, ka šie vīni, kas radīti no franču šķirnēm reģionā, kas ir valsts lepnums, spēj būt pārāki par tradicionāliem stiliem no tradicionālajām šķirnēm. Bet tā nu reiz bija noticis un varenāko sarkano šķirņu klātbūtne (Cabernet un Merlot) kārtējo reizi bija nodemonstrējusi, ka augstāko līmeni bez tām ir grūti sasniegt.

Antīkais Bolgheri ciemats atrodas Toskānas reģiona rietumos, Vidusjūras piekrastē Castagneto di Carducci apkārtnē, kur senos laikos saimniekojuši Etruski, kas bijuši vieni no Itālijas vīna kultūras pamatlicējiem.

17.gs Gherardeska grāfs izveidoja un nodibināja jaunu ciematu piekrastē uz antīkas pilsētiņas drupām, kas tikusi iznīcināta 1393. Tas uzskatāms par ekonomiskās attīstības sākumu šajās teritorijās, kas apveltītas ar ļoti auglīgām augsnēm. Līdz 17.gs. beigām tur jau bija izveidoti 2 lieli vīna dārzi: San Guido un Belvedere. Tajos laikos vīnogu kultivēšana bija dislocēta līdzenuma vidus daļā, Emilia lielceļa apkārtnē, kas gāja gar San Guido. Un šis ceļš noteica tendences – apjoms pirmkārt. Lielais vīna apjoms bija nepieciešams ārzemju strādniekiem, kurus dēvēja par „Lombardiem”. Viņu ikdienas ēdiens bija tā sauktā zuppa lombarda, kas sastāvēja no ūdens, pupiņām, ķiplokiem, maizes, salvijas un vīna. Viņu algas bija tik pat zemas, cik prasības pret vīna kvalitāti.

18.gs. vidū viens no lielākajiem vīna ekspertiem bija grāfs Cammillo Pandolfo, kurš bija pirmais provinces modernās vīna darīšanas kultūras aizsācējs. Pateicoties viņa pūlēm tika investēti līdzekļi un izveidots liels vīna pagrabs un sastādīti vīna dārzi ap Castagneto.

Vēlāk jau – viņa dēls Guido Alberto turpināja tēva darbu, kas bija balstīts uz izcilām zināšanām vīnā. 1833. Viņš kļuva par galveno virssulaini un vīna ekspertu (someljeru) hercoga Leopolda II galmā, pateicoties kam, viņam bija iespēja iepazīt ne vien varenos Francijas vīnus, bet arī to darīšanas īpatnības un trikus. Viņs iecēla Džuzepi Macanti (Giuseppe Mazzanti) par vīna pārzini, kas deva lielu impulsi vīna saimniecībām ap Bolgheri, Castiglioncello un Castagneto. Macanti demonstrēja augstāko „pilotāžu” spējā izšķirt potenciālās jaunās teritorijas vīnkopības attīstībai. Turpretī Guido Alberto spēja izšķirt vismazākās atšķirības starp šo zemju vīniem. Rezultātā šo divu cilvēku spēju sintēzes rezultātā radās 2 ļoti slaveni vīna dārzi: „Capanne”, kur šodien atrodas Sassicaia un „Castelluccio fondi” – Antinori īpašums.

Pēc II Pasaules kara līdz pat 1980-ajiem gadiem nekādas lielās izmaiņas nebija notikušas Castagneto vīna darītavās, jo tur viss bija pakārtots valsts ekonomiskās augšupejas veidotajai inercei. Lielākā daļa vīnu bija tā saucamie galda vīni, kas reti kad tika apzīmēti ar noteiktā ražības gada skaitli. Patēriņa pieaugums bija primāri balstīts uz kvantitāti. Bija daži mazi ražotāji, kas nodarbojās ar citas filozofijas attīstību – kvalitāte. Bet to apjomi bija tik niecīgi un kopējā filozofija tik atšķirīga, ka rezultātā bija dažu mucu pārdošanas apjomi. Daži no tiem bija „varenie” senie vīna dārzi, no kuriem ievāktās ogas tika pārvērstas līdzīgos vīnos kā lielajās ražotnēs.

60-ajos šāda veida vīnkopība tika stimulēta finansiāli kā rezultātā Sangiovese un Trebbiano ar nepastāvīgu kvalitāti un ģenētisko nenoturību bija visur radot apjomu nevis kvalitāti.

Bet neskatoties uz šiem apstākļiem, bija 3 vīna darītavas, kuras sāka pudeļot savus vīnus.

• Gherardesca grāfistes saimniecība Castagneto sāka pudeļot gan balto, gan sarkano, gan arī izcilu Vin Santo, kura darīšana tika pārtraukta 70-to beigās.
• Antinori darīja savu sārtvīnu Rose di Bolgheri, kuram ogas tika ievāktas slavenajā Belvedere vīna dārzā. Šodien šī vīna pēctecis aizvien tiek darīts, tiesa gan zem cita nosaukuma – Scalabrone Bolgheri Rose DOC. Šī darīšana plaši tika publiskota 70.-to beigās un 80-to sākumā.
• Marķīzs Mario Incista della Rocchetta sāk Sassicaia 1968 pudeļošanu. Šis vīns bija spilgts Castagneto jauno vīna laiku fenomens, kas izmainīja šī apgabala vīna darīšanu un filozofiju pilnībā. Pateicoties Rocchetta nebeidzamai mīlestībai pret varenākajiem Bordeaux vīniem un aklai ticībai, ka tādus var radīt arī Bolgheri, kur vienmēr darīti tikai robusti un ļoti vienkārši dzērieni. 1994.gadā Rocchetta sāka darīt vīnus pēc franču modeļa, no Cabernet Sauvignon, izturot tos ilgu laiku mazās ozolkoka mucās. Vietējiem vīna patērētājiem, kuri bija pieraduši gadu no gada baudīt jaunos vīnus sākot jau no februāra, šāds vīns nebija saprotams. Tikai garšojot vienu un to pašu vīnu ik pēc gada, tika konstatēts, ka vīns ar katru degustāciju ir pieņēmies briedumā un ieguvis augstu elegances līmeni. Tas bija par iemeslu Rocchetta projekta turpinājumam jaunu vīna dārzu izveidei piekrastes zonā, kur grāfs Guido Alberto bija stādījis eksperimentālos stādus jau 19.gs.

Sassicaia palika ekskluzīvi ģimenes lokā baudīts dārgums līdz 70-to beigām. Par cik Marķīzs Mario bija precējies ar Nicolo Antinori sievas māsu, tieši viņš palīdzēja ar šim vīnam iegūt augstākā līmeņa raksturu, iepazīstinot ar savu vīndari Giacomo Tachis, kurš bija viens no izcilākajiem tā laika meistariem pasaulē. Tā 1972. Tirgū tika laists pirmais Sassicaia (1968). 1974.gadā Incisa lūdz nokomentēt savu vīnu vienam no autoritatīvākajiem Itāliojas vīna kritiķim, kurš no pirmā brīža bija sajūsmā no tā. Un tas savukārt bija iemesls plašai informācijas pludināšanai, kas noveda līdz „aklai” degustācijai, ko rīkoja slavenais angļu izdevums „Decanter”. Tajā tika degustēti izturēti cabernet no visas pasaules. Sassicaia pārspēja visus, ieskaitot izcilos, klasificētos Bordeaux paraugus. Tā radās viena no lielākajām mūsdienu pasaules vīna leģendām.

Diemžel šo teritoriju tradīcijas un attiecīgais vīna imidžs bija šķērslis, lai Bolgheri tiktu apstiprināta kā DOC teritorija ātrāk kā 1983. Pieņemtā likumu kopa bija ļoti tradicionāla un pavirša. Likumu kopa strikti norādīja uz sārtvīniem un gaišajiem vīniem izmantojamām šķirnēm. Tā nebija definēta sarkano vīnu darīšanai, kas rezultātā radīja situāciju, kurā darītie vīni no „varenajām” šķirnēm tika apzīmēti ar necilo terminu „galda vīns”. Un tas jau bija absolūti neizprotams apstāklis priekš ārzemju vīna mīļiem. Tie bija nesavienojami jēdzieni: augsta kvalitāte, augsta cena un necils gradējums. Lai šo jucekli mazinātu tika izveidots visiem labi zināmais termins „Supertoskānieši”, kas pilnība atbilda visiem apstākļiem. Termins attiecināms uz tādiem vīniem kā Vigorello, Tignanello un „draugi” jeb tiem, kas darīti no „varenajām” šķirnēm, dažreiz piejaucot Sangiovese un izturot barrique tipa mucās.

Laika posmā starp 1984. un 1994. Notikušas tikai divas pozitīvas korekcijas, kas definē sārtvīnu darīšanu zem DOC likumu kopas un „supertoskāniešu”  termins.

Galda vīnu attīstība aiz sevis vilka jaunas tendences un intereses, kas bija vērstas un franču šķirņu adaptēšanu jaunās teritorijās – pakalnu pakājē, tuvāk jūrai. Sassicaia veiksme bija pārliecinošs iemesls tā uzskatīt. No 1978-1984 neliela vīndaru grupa uzsāka šo jauno teritoriju iekarošanu, bet neviens no viņiem nebija vietējais. Tā bija kā dažādu pieredžu sintēze.
A/S “Interbaltija AG” vīna profesionāļu vidū īpaši atpazīstama tieši ar savu izcilo Itālijas vīnu piedāvājumu. Un šis ir viens no tā spilgtākajiem dimantiem.